Plānota novecošana

Plānotā novecošana ir produkta lietderīgās lietošanas laika plānošana, lai produkts kļūtu nederīgs iepriekš noteiktā laika periodā. Tos var ierobežot arī lietojumu skaits, piemēram, printeris, kas pēc desmit tūkstošu eksemplāru izdrukāšanas pārstāj darboties.

Kāds ir plānotās novecošanas mērķis?

Plānotās novecošanas galvenais mērķis ir nodrošināt, ka patērētāji pērk produktus vairākas reizes, nevis tikai vienu reizi. Tas, protams, palielina pieprasījumu pēc produktiem, jo ​​patērētājiem ir jāatgriežas atkal un atkal. Lietotājam ir jāiegādājas viens un tas pats produkts vairāk reižu nekā tad, ja šis produkts būtu izturīgs un kalpotu visu mūžu.

Iedomājieties, ka jums nekad nebija jāpērk spuldzes, jo jūsu vectēvs tās lika mājās, tās turpina spīdēt kā pirmajā dienā. Šķiet neticami, bet tā nav, šāda veida spuldzes varētu izgatavot lieliski. Taču spuldžu ražotājiem pietrūktu pircēju, darbība izkristu. Tāpēc viņi ražo spuldzes, kuru ieprogrammētais kalpošanas laiks ir 2500 stundas, tāpēc jums ir jāpērk tās atkal un atkal spuldzes. Vai ir nepieciešama plānotā novecošana? Vai ir iespējams to izbeigt un ražot efektīvus produktus?

Dokumentālā filma par plānoto novecošanos

RTVE veidotā dokumentālā filma "Pērc, iemet, pērc" runā par ieprogrammētu novecošanos, sabiedrībā ļoti maz zināmu, bet mūsdienās ārkārtīgi svarīgu terminu. Dokumentālā filma liek mums aizdomāties, vai ekonomiskajai sistēmai, kuras pamatā ir patērētājs, ir jēga.

Pagājušajā gadsimtā uzņēmumi ir pētījuši, kā izstrādāt produktus, kas kalpo mazāk, lai mēs varētu atkal iegādāties viņu produktus. Vai ir jēga tērēt naudu, pētot, kā izgatavot mazāk izturīgus izstrādājumus? No pirmā acu uzmetiena atbilde ir skaidra, taču, ja spuldzes neizdegtu, to izgatavošanai veltītie uzņēmumi bankrotētu un vairāk neražotu. Dokumentālā filma uzdod vēl vairākus jautājumus, vai ir jēga ražot bezgalīgus produktus uz planētas ar ierobežotiem resursiem? Vai uzņēmumi nevar censties uzlabot efektivitāti, vienlaikus spējot izdzīvot?

Atklātas debates par produktu izturību un kapitālismu

Dokumentālā filma atklāj diskusijas par patērētāja dzīvesveida loģiku, kur tiek ražoti nekvalitatīvu produktu kalni. 1911. gadā tika izziņotas spuldzes ar darbības laiku 2500 stundas, 1924. gadā to ražotāji vienojās neražot tādas spuldzes, kas kalpotu vairāk par 1000 stundām.

Tas ir kapitālisma pamatus plosošs jautājums, tāpēc ir ļoti grūti ierosināt iespējamās vienošanās tā mainīšanai. Iespējamais risinājums būtu, piemēram, par spuldzēm katru gadu elektrības rēķinā kā kvalitātes uzturēšanas piemaksu. Gaismas uzņēmums rūpētos par spuldzēm kā savā servisā iekļauto produktu un, lai samazinātu izmaksas, censtos panākt, lai spuldzes kalpotu pēc iespējas ilgāk.

Šī dokumentālā filma ir saņēmusi daudzas televīzijas balvas, tostarp Onwings, Spānijas Televīzijas akadēmijas SCINEMA (Austrālija), FILMAMBIENTE (Brazīlija), Guandžou Starptautiskais festivāls (Ķīna), Maeda speciālā balva par 2011. gada labāko dokumentālo filmu (Japāna) utt.

Dokumentālo filmu var redzēt šādā saitē uz RTVE: Dokumentālā filma – Pērc, iemet, pērc