LTRO ir ilgtermiņa refinansēšanas operāciju akronīms, kas tulkojumā spāņu valodā nozīmē ilgtermiņa refinansēšanas operācijas. Kā norāda tās akronīms, ITRO ir finansēšanas metode, ko raksturo tas, ka centrālās bankas aizdod naudu citām finanšu iestādēm par ļoti zemām procentu likmēm.
Mēs runājam par ilgtermiņa refinansēšanu, jo būtībā centrālā banka finansē (vai refinansē, ja tas notiek otro vai nākamo reizi) atbilstošo finanšu institūciju un šis finansējums būs jāatdod centrālajai bankai ilgtermiņā. (tas ir, vairāk nekā 1 gads). ITRO metodes plaši izmantoja Eiropas Centrālā banka ekonomikas un finanšu krīzes laikā, kas sākās 2008. gadā.
LTRO motivācija Kāpēc tika izveidota LTRO programma?
ITRO programmas piedāvātais finansējums ir viens no risinājumiem, kas centrālajām bankām ir ekonomiskās recesijas apstākļos. Ekonomiskā krīze var izraisīt valsts finanšu sistēmas sabrukumu, ja šīs valsts bankas ļoti pārklājas. Ja tas notiks, bankām būs daudz grūtību sevi finansēt tirgū, jo tās prasīs ļoti augstas procentu likmes (tā radītās nenoteiktības dēļ). Tas var novest pie tā, ka bankām nav iespējas piešķirt kredītus privātajiem aģentiem (tas ir, tās nevar piešķirt aizdevumus), un dažas var pat bankrotēt.
Lai izvairītos no šādas situācijas, centrālās bankas, izmantojot LTRO programmu, aizdod bankām naudu ar zemu procentu likmi; mazāk nekā tas, ko viņi varētu iegūt tirgū. Tādā veidā finanšu iestādes tagad var piešķirt aizdevumus citiem privātajiem aģentiem un izvairīties no finanšu sistēmas sabrukuma.
ITRO nav vienīgā metode, kas centrālajām bankām jāizmanto, lai cīnītos ar recesiju. Vēl viena ļoti izplatīta programma ir valsts parāda pirkšana. Atšķirība no ITRO ir tāda, ka valsts parāda iegādē centrālā banka valsts parādu iegūst tieši, savukārt ITRO – aizdod naudu finanšu iestādēm, lai tās to pārdalītu starp sabiedrību.
LTRO kritika
LTRO programmas nav bijušas bez kritikas. Kā jau tikko minējām, šīs programmas galvenais mērķis ir finanšu iestādēm piešķirt aizdevumus privātajiem aģentiem, pateicoties centrālās bankas piešķirtajam finansējumam ar zemiem procentiem. Taču kritizēts ir tas, ka daudzas finanšu institūcijas iegūst šo finansējumu par zemu procentu likmi, bet pēc tam nepiešķir aizdevumus privātajiem aģentiem. Tādā veidā viņi izmanto centrālās bankas finansējumu, lai iegūtu lētu naudu, to vēlāk neizdalot.
Viens no piedāvātajiem risinājumiem ir tāds, ka piekļuve šim finansējumam ir atkarīga no turpmākas aizdevumu piešķiršanas. Tas ir, piespiežot finanšu institūciju atdot iegūto summu, ja tā tiek finansēta caur ITRO programmu un nepiešķir aizdevumus.