eiro

Kā tika plānots 20. gadsimta 80. gados ar Eiropas Savienības izveidi, kas izrietēja no bijušās Eiropas Ekonomikas kopienas, valstu integrācija politiskā, ekonomiskā un sociālā ziņā, īpaši sociāli politiskā integrācija un Eiropas Savienības vienotā tirgus izveide, kas paredzēja vidējā termiņā kopējas ekonomiskās telpas izveide, kuras valūta būtu vienāda visām valstīm, kas veidoja ES.

Tādā veidā pēc politiskās un ekonomiskās savienības izveides monetārā politika bija jāpārvalda vienai un tai pašai struktūrai – Eiropas Centrālajai bankai (ECB), kas līdz tam pārņēma katras valsts nacionālo monetāro politiku un kas būt soli tālāk Eiropas federālās sistēmas izveidē pirms saskaņošanas un fiskālās savienības, kas ir pēdējais solis, kas trūkst pilnīgai savienībai.

Eiro laišana apgrozībā

Eiro tika laists apgrozībā 2002. gada 1. janvārī, taču oficiāli tas darbojās kopš 1999. gada 1. janvāra, kad visas lielākās Eiropas valstu nacionālās valūtas tika piesaistītas eiro par fiksētu cenu, pamatojoties uz vērtību un stiprumu. no katras monētas. Tādā veidā ir paredzēts veidot vienu un to pašu ekonomikas subjektu pārējai pasaulei, veicināt darījumus starp dalībvalstīm un izveidot pietiekami spēcīgu valūtu, lai izturētu dolāra un sterliņu mārciņas dominējošo stāvokli pasaulē.

Tomēr, lai gan tas dzima ar lielām cerībām, dalībvalstu makroekonomiskās atšķirības, katras ekonomikas stiprās puses un spēcīgā globālā finanšu krīze vairākus gadus ir nostādījusi eiro ierobežojošā situācijā, pat ierosinot to likvidēt un dažas valstis sasniegt apsvērt iespēju atteikties no eiro un atgūt savu veco valūtu.

Neraugoties uz iepriekš minēto, vienotā valūta ir bijusi priekšrocība kapitāla, preču un tirdzniecības mobilizēšanā, un šī situācija tiks formalizēta, kad visas valstis pievienosies Monetārajai savienībai.

Valstis, kurām ir kopīgs eiro