Darba dalīšana

Darba dalīšana sastāv no dažādu uzdevumu sadales, kas veido preces vai pakalpojuma ražošanas procesu, kas tiek sadalīts starp noteiktu cilvēku grupu.

Darba dalīšana

Citiem vārdiem sakot, darba dalīšana, lai arī to mēdz sajaukt, ir darba specializācijas izcelsme. Tas sastāv no preču vai pakalpojuma ražošanai nepieciešamo uzdevumu sadrumstalotības, kas tiek sadalīti starp vairākām personām, parasti pamatojoties uz viņu spēku, kapacitāti, specialitāti vai raksturu. Laika gaitā darba dalīšana ļāva paaugstināt produktivitāti noteiktos uzdevumos, izmantojot specializāciju, kā arī attīstoties sabiedrībām.

Tādi izcili ekonomisti kā Ādams Smits vai Kārlis Markss padziļināja savus pētījumus par darba dalīšanu. Šī parādība visā vēsturē tiek uzskatīta par vienu no ekonomikas attīstības pamatpīlāriem.

Darba dalīšanas izcelsme

Vēstures gaitā agrārās sabiedrības bija tikai un vienīgi lauksaimniecībai. Saskaroties ar tādu vajadzību parādīšanos kā komercija, amatniecība vai militāras sistēmas izveide, kas garantētu indivīdu drošību, rodas darba dalīšana. Lai to izdarītu, ir ļoti svarīgi zināt, ko nozīmē produkcijas pārpalikums. Ja uzdevumu tehniskā attīstība radīja produktivitātes pieaugumu un līdz ar to arī ražošanas pārpalikumu, pārējās personas varēja nodoties citiem uzdevumiem, piemēram, karadarbībai vai amatniecībai, bez nepieciešamības veltīt sevi lauksaimniecībai, lai varētu baro sevi.

Produkcijas pārpalikums ļāva vairākiem cilvēkiem turpināt barot, neskatoties uz to, ka viņi bija veltījuši sevi citiem uzdevumiem, piemēram, karam. Tādā veidā rodas darba dalīšana, ļaujot sabiedrībām organizēties daudzveidīgākā veidā, kā arī daudzās funkcijās un amatos, kas ļoti atšķiras viena no otras. Tomēr sabiedrības pirmsākumos darba dalīšana bija tieši saistīta ar ražošanas pārpalikumu, jo tas iezīmēja divīzijas kapacitāti, pamatojoties uz to cilvēku skaitu, kuri varēja sevi nodrošināt ar pārpalikumu.

Darba dalīšana pēc Ādama Smita un Kārļa Marksa

Darba dalīšana bija lielo ekonomistu izpētes objekts visā vēsturē. Pēc dažu nozīmīguma visievērojamākie bija Ādams Smits un Kārlis Markss.

Ādams Smits

Ādamam Smitam darba dalīšana bija viens no galvenajiem iemesliem, lai valstis palielinātu savu bagātību. Pēc skotu ekonomista un klasiskās skolas tēva domām, darba dalīšana ļāva ievērojami palielināt produktivitāti, jo strādniekam ražošanas procesā nebija nepieciešama pastāvīga trauku maiņa. Sakarā ar to, ka tas ražošanas procesā veica tikai vienu uzdevumu. Smitam tas ļāva ražotājiem ietaupīt kapitālu, jo strādniekam nebija jābūt visiem instrumentiem, lai izgatavotu preci vai pakalpojumu, bet gan tiem, kas viņam bija nepieciešami, lai veiktu savu uzdevumu ražošanas procesā.

Tādā veidā Smits uzskatīja, ka, sadalot darbu, strādnieks arvien vairāk specializējas savā darbā. Tas ļāva, gūstot pieredzi noteiktu uzdevumu veikšanā, laika gaitā tie tika pilnveidoti. Savukārt šī parādība veicināja uzdevumu tehnisko attīstību. Tas notika tāpēc, ka specializētajiem darbiniekiem bija arvien vairāk zināšanu par uzdevumu, kas ļāva viņiem izstrādāt jaunus rīkus un paņēmienus. Parādība, kas ļāva viņam efektīvāk un mehanizētāk izstrādāt uzdevumu.

No otras puses, Ādams Smits izcēla vairākus negatīvus faktorus, kas izriet no darba dalīšanas. Starp tiem, savukārt, algu sadalījums. Smits uzskatīja, ka darba dalīšana atkarībā no izstrādātā uzdevuma radīja algu atšķirības starp dažādām personām, pamatojoties uz izstrādājamā uzdevuma īpašībām. No otras puses, Smits apsvēra arī zināšanu progresa pasliktināšanos, izstrādājot ļoti mehanizētus un monotonus uzdevumus. Šim nolūkam Smits uzskatīja, ka darba dalīšana ir jākompensē ar izglītības stimulu, lai mazinātu šo pasliktināšanos.

Kārlis Markss

No otras puses, lai gan Markss, līdzīgi kā Smits, argumentēja iespējamās specializācijas problēmas, jo viņš uzskatīja, ka laika gaitā atkārtotu uzdevumu veikšanas monotonija sarūgtināja strādniekus. Savukārt Markss pieļāva, ka scenārijā, kurā uzdevumi arvien biežāk atkārtojas, strādniekam ir nepieciešams mazāk zināšanu sava darba attīstībai. Marksam tas rada zemāku darbinieku kvalifikāciju nākotnē, kuriem ir nepieciešams mazāk zināšanu, nekā viņiem būtu nepieciešams, ja viņiem būtu jāveic viss produktīvais uzdevums.

Teorētiskajos lietojumos attiecībā uz Marksu un atsaucoties uz viņa šķiru cīņas teoriju, viņš uzskatīja, ka dažkārt darba dalīšana izriet no atkarības attiecībām hierarhiju jautājumu dēļ, tādējādi izveidojot sociālo kontroli. Turklāt Marksam darba dalīšana komunistiskajā sistēmā izpaudās dabiskāk un attīstītāk, jo tā nenoteica šādus hierarhiskus principus.

Kā redzam, Marksa vīzija bija cieši saistīta ar Ādamu Smitu. Abām koncepcijām bija kopīgas iezīmes attiecībā uz ietekmi uz indivīdu, kas atšķiras no šīs parādības radītās sociālās struktūras.

Darba dalīšanas priekšrocības un trūkumi

Darba dalīšanas priekšrocības ietver:

  • Produktivitāte palielinās.
  • Augstāka produkta vai pakalpojuma kvalitāte.
  • Zemākas izmaksas ražošanā.
  • Tehnoloģiju attīstības vieglums.
  • Darba ņēmēja dzīves kvalitātes uzlabošana.

No otras puses, darba dalīšanas trūkumi, kurus mēs varētu izcelt, ir:

  • Strādnieka dzīves monotonija.
  • Vilšanās no nepārtrauktas uzdevumu atkārtošanas.
  • Mazāk tehnisko zināšanu.
  • Lielāka atkarība no darba devēja.
  • Radošā gara iznīcināšana