Brīvība

Brīvība ir spēks, kas cilvēkam jārīkojas tā, kā viņš uzskata par pareizu, saskaņā ar saviem kritērijiem. Nepakļaujoties fiziskai atņemšanai vai piespiešanai. Precīzi definētā ietvarā, kas iezīmē savas robežas, piemēram, likumā.

Brīvība

Brīvība ir ļoti plašs jēdziens, ko aplūko daudzi autori un filozofi. Izmanto arī daudzās zināšanu jomās un tādās disciplīnās kā tiesību zinātne.

Cilvēces vēstures gaitā daži to ir paaugstinājuši, bet citi nomelnojuši un apšaubījuši. Ļoti politiski sodīti gandrīz visi režīmi, bet kopumā var teikt, ka atzītā prestižā liberālajās demokrātijās tiek izdzīvots viens no vislielākās brīvības laikiem.

Atšķirība starp brīvību un izvirtību

Ir ērti īsi nošķirt brīvību un izvirtību.

Pirmo jēdzienu ierobežo cieņa pret citiem tās plašākajā koncepcijā. Tas ir, cieņa pret integritāti, īpašumu, dzīvību, godu, privātumu utt. Tas arī nozīmē, ka subjekts uzņemas atbildību par savu rīcību.

Savukārt otrā, izvirtība, ir brīvības izmantošana, taču tā ir bez ierobežojumiem, pārsniedzot viņu rīcību, pārkāpjot iepriekš minēto cieņu un neuzņemoties atbildību par savu rīcību.

Rezumējot var norādīt, ka brīvība sastāv no tā, ka personai ir tiesības rīkoties pēc saviem kritērijiem, vienmēr ievērojot minimālos standartus, kas izvairās no haosa, ko nosaka katras teritorijas tiesiskais regulējums. Lai gan šie noteikumi var iedragāt brīvību, ja tie nav ierobežoti tikai ar cieņu un mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Negatīva brīvība un pozitīva brīvība

Brīvības ideja no filozofiskā viedokļa ir sadalīta divos jēdzienos vai pieejās.

Jesaja Berlins, 20. gadsimta filozofs, ir atbildīgs par katra no tām definēšanu: "negatīvā brīvība un" pozitīvā brīvība.

Negatīvā brīvība

Negatīvā brīvība, pēc autora domām, ir "joma, kurā vīrietis var rīkoties, apkārtējo netraucējot". Tas ir, es esmu brīvs, ja neviens nestāv man ceļā, lai veiktu darbības, kuras es vēlos darīt. Jo mazāk esmu ierobežots, jo lielāka man ir brīvība. Klasiskie autori, piemēram, Mills, runājot par brīvību, to darīja šajā jomā.

Ierobežojumi šai brīvības koncepcijai rodas tāpēc, ka ir arī citas svarīgas vērtības, piemēram, vienlīdzība, laime vai drošība. Tāpēc, lai atrastu līdzsvaru, brīvība, ko bauda cilvēki, ir daļēji ierobežota.

Pozitīva brīvība

Šajā ziņā brīvības jēdziens nozīmē, ka katram cilvēkam ir iespēja “būt savam saimniekam”. Pašam pieņemt lēmumus, pārvaldīt savu dzīvi, ievērot tās sekas. Un tāpēc to nedrīkst ietekmēt ārējie aģenti, nedz arī tas, ka tie nosaka veidu, kādā tai ir jādzīvo. Tāpat arī to, ka viņu darbības ir atvasinātas no citu cilvēku darbībām.

Brīvība un tiesības

Tiesības var arī klasificēt kā negatīvas un pozitīvas.

Pirmajiem būtu tāda pati nozīme kā brīvības izpratnē, un man ir tiesības kaut ko darīt, nevienam neliedzot, piemēram, vārda brīvība. Savukārt pozitīvajām tiesībām ir vajadzīgs, lai kāds kaut ko darītu, lai es tās varētu iegūt, piemēram, tiesības uz (valsts) izglītību, kur ir jāiekasē – ar nodokļiem -, lai uzceltu skolu un maksātu skolotājiem. "piekrītu" pa labi.

Tomēr turpmāk mēs aprakstīsim brīvības, kas ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas II sadaļā. Bet tikai tie panti, kas saistīti ar negatīvo tiesību ideju, tas ir, tie, kas stingri identificēti ar brīvības ideju. Šādi raugoties, dažādie brīvību veidi, kas tiek pieņemti kā būtiski no demokrātiskā viedokļa.

  • Uzņēmuma brīvība.
  • Tiesības uz brīvību un drošību.
  • Domas, sirdsapziņas un reliģijas brīvība.
  • Cieņa pret privāto un ģimenes dzīvi.
  • Izpausmes brīvība.
  • Tiesības apprecēties un dibināt ģimeni.
  • Pulcēšanās un biedrošanās brīvība.
  • Tiesības uz īpašumu.
  • Mākslas un zinātnes brīvība
  • Profesionālā brīvība un tiesības strādāt.

Kā mēs redzam, visas šīs tiesības un brīvības sastāv no valsts varas un sabiedrības atļaušanas, ka katra persona var darīt (vai ne) to, ko šīs tiesības ietver. Piemēram, tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni. Neviens nevar liegt man ar kādu apprecēties un dzemdēt bērnus, tāpat nevienam nav man jānodrošina instrumenti, kas šīs tiesības padara iespējamas. Proti, valstij nav man jānodrošina sieviete vai jāspiež viņai kopā ar mani bērni, bet jāļauj man viņu brīvi meklēt. Tas pats notiek ar pārējām tiesībām.

Rezumējot, valsts nodrošina, ka man neviens netraucē īstenot vai neīstenot tiesību saturu, un arī pārējiem iedzīvotājiem mani ir jārespektē.

Brīvība un politiskās ideoloģijas

Kā jau minējām rakstā par politiskajām ideoloģijām, katra no tām ir klasificēta, pamatojoties uz to saistību ar brīvību, ko tās veicina. Un tos klasificē, pamatojoties uz diviem mainīgajiem lielumiem: ekonomiskā brīvība un personiskās brīvības.

Nedemokrātiskas ideoloģijas, piemēram, tās, kuras iemieso autoritāri un totalitāri režīmi, būtu tās, kurām ir zema brīvības pakāpe abos mainīgajos. Būt diktatoriskam līderim, kurš nosaka, ko var un ko nevar darīt.

Demokrātiskajās ideoloģijās tās, kas iestājas par ekonomiskajām brīvībām, bet mazākā mērā par personiskajām brīvībām, ir konservatīvās ideoloģijas. Un pretējā gadījumā progresīvie.

Visbeidzot, liberālisms un tā varianti iestājas par to, lai abu brīvību pakāpe būtu pēc iespējas plašāka.